Vides Veidošanas
Veicināšanas Biedrība

Mēs, protams, nevaram ar 100% pārliecību teikt, ka zinām atbildi uz jautājumu "kā tur būs", tomēr liekas nevienam nav šaubu par to, ka Tava vecmāmiņa "točna" zināja, kā aust jostas un cept maizi krāsnī. Vai Tavi bērni to zinās? Vai Tu to zini? Vai Tev tas ir svarīgi? Kādam noteikti ir... Tradicionālo un izzūdošo arodu saglabāšana nav pagātnes romantizēšana — tā ir reālu prasmju, mūsu kultūras un zināšanu GLĀBŠANA, kamēr vēl ir kam tās nodot. No Kurzemes zvejnieku tīklu lāpītājiem līdz Latgales keramiķiem, no Vidzemes audējām līdz Zemgales kalējiem — katrs meistars, kas aiziet neapmācījis nākamo, aiznes sev līdzi pieredzi paaudžu garumā. Un tas ir neatgriezeniski. Mēs, protams, nelolojam ilūzijas par iekāpšanu "laika mašīnā" un atgriešanos pagātnē, tomēr manuprāt ikvienam ir skaidrs, ka šodien lielāko arodu sauc "Apple" vai "Android". Līdz ar to nākamais jautājums – pat ja es to vēlos..., vai man tehniski un praktiski ir iespēja kaut uz mirkli tur atgriezties un apskatīt, kā tas bija tad vai vēl kādam ir šobrīd...?

Kurzemē tas tā noteikti ir vēl šobrīd! Zivs uz galda, tīklā vai vēl jūrā — ĻOTI labs jautājums... Tomēr lai kur arī tā zivs atrastos, aiz katras no tām stāv zvejnieks — lielāks vai mazāks. Ar lielajiem, mūsuprāt, viss ir skaidrs — jautājumu nav. Ir kādi 3! Kurš no viņiem pirmais, kurš — otrais, liekas sekundārs jautājums. Galvenais ka ir! Bet kā ar tiem mazajiem? Kā ar tiem, kas ceļas pirms saules, tiem, kam laiva tik viena, tiem, kam vējā jūras nobrāzta seja, un tiem, kuri apdziedāti un atrādīti mūsu paaudžu filmās?! Skarbā, tomēr objektīvā realitāte Kurzemē ir viena — tie "mazie" lielāko daļu laika cīnās ar "papīriem", aplikācijām, reģistriem, žurnāliem, licencēm, deklarācijām, uzskaiti un citām "ārkārtīgi" svarīgām lietām — līdz viņi PATIEŠĀM, un pie kam – Valsts līmenī, ir spējīgi saskaitīt tās piecas zivis, kuras stāv astoņās rindās un nevar sagaidīt, kad tad varēs izkāpt no laivas - krastā?! Zivsaimniecības un zvejniecības attīstīšana, zivju krājumu saglabāšana un nozares uzņēmumu sadarbība — tie nav abstrakti mērķi. Tas ir tas, ko mums visiem ir dāvājusi daba. Tā ir jūra, tie ir ezeri un tās ir upes. Kurzemes piekrastē, Vidzemes upēs, Zemgales dīķsaimniecībās un Latgales ezeros — tie ir reāli cilvēki, kuriem vajadzīgs atbalsts, lai viņu darbs un tradīcijas turpinātos. Kā lielajiem, tā mazajiem. Jautājums, mūsuprāt, ir tikai par samērīgumu?!

Runā, ka finansisti redz mežu, savukārt grāmatveži — kokus! Viens ir skaidrs — koki veido mežu un daudziem mežs — tas ir dzīvesveids. Tā ir vēl viena nacionālā bagātība, ko mums visiem ir dāvājusi daba. Tas ir siltums ziemā, darbs rudenī, sēņošana un ogošana vasarā, un miers, ko nevar nopirkt. Protams, kāds iebildīs un teiks — "Var! Vajag zināt vietas!" Piekrītam, vietas vajag zināt! No Kurzemes priežu siliem līdz Latgales bērzu birzīm, no Vidzemes egļu gārsām līdz Zemgales jauktajiem mežiem — katrs mežs ir kāda cilvēka ikdiena un viņa īpašā vieta. Mežsaimniecības attīstība nav tikai par kubikmetriem un cirsmām, kopējām krājām vai finansēm. Tā ir par ilgtspējīgu saimniekošanu, par līdzsvaru starp ekonomiku un dabu, un par to, lai mežs, ko Tu šodien redzi, būtu redzams arī nākamajām paaudzēm.

Jautājums no Grāmatveža — cik koku mežā?

Tā vecā ēka Tavā pilsētā, garām kurai Tu ej katru dienu — vai Tu zini tās stāstu? Droši vien nē. Un tas ir normāli — mēs visi ejam garām. Bet ir arī tās vietas, ko neredz neviens, izņemot tos, kas tur dzīvo. Pamesta klēts kādā Kurzemes sādžā, iegruvušas Vidzemes dzirnavas, aizaugusi Zemgales muižas aleja, Latgales koka baznīca, kurai jumts turas uz "lūgšanu", pateicoties Laimdotai... Par tām neraksta avīzēs, tās nav tūrisma ceļvežos, un par tām nerunā — jo kas gan runās par kaut ko, ko "neviens" neredz? Kultūrvēsturiskā mantojuma un tautas tradīciju saglabāšana sākas ar pamanīšanu. Ar to, ka Tu apstājies un apskaties. Kurzemes bāku torņi, Vidzemes muižas, Zemgales pilis, Latgales koka baznīcas — katrs no šiem objektiem reiz bija kāda cilvēka dzīves centrs. Bet tikpat svarīgi ir tie simtiem mazo, neredzamo objektu, par kuriem zina tikai vietējie un kuri pazūd klusumā. Ja mēs ļaujam tiem sabrukt, mēs zaudējam ne tikai sienas — mēs zaudējam stāstus, identitāti un piederības sajūtu, ko nevar atjaunot. Un nevar arī izlikties, ka tā nekad nebija. Jautājums – ko Tu šobrīd redzi sev apkārt?

"Kad dators izslēgts un telefons kluss,
ļauj pie Tevis man šovakar nākt,
gribu mācīties pirmos soļus,
un pirmo dziesmu sākt..."
Tad, kad veikals tiek slēgts un autobuss kluss, vai kad skolas durvis slēdz pēdējais skolotājs — ciems, mazpilsēta, iespējams tā tuvākie citi ciemu nosaukumi izgaist! Izgaist — ne vārda tiešā nozīmē, bet pārnestā. Precīzāk būtu laikam teikt — izmirst. Tas labāk "aizķeras" un atbilst patiesībai. Un patiesība ir tāda, ka tas nenotiek uzreiz. Līdzīgi kā ar lieko svaru. Tu nepamosties 23. datumā pulksten 12:00, apjauzdams, ka ir +5kg! Tas notiek pamazām, klusītēm, nemanot, līdz tu kaut kādā brīdī uzkāp uz svariem un ir jau par vēlu! Tomēr tā dzīve notiek un gadās! Kaut arī jāatzīst, ka ir piemēri, kad cilvēki izdara izvēli par labu "laukiem" (pilsētnieki parasti izvēlas lietot vārdu — reģioni nevis lauki, foršāk skan...), tomēr tam visam ir arī praktiskā puse, par kuru ir jādomā! Un šajā sadaļā pirmās padomās tieši sievietes. Cik tālu ir "dārziņš"? Kur mēs mācīsimies? Vai tur ir skola? Kā ar pulciņiem? Jeb pilsētas valodā — kompetenču izglītība? Tas pats autobuss. Tā pati pietura un izšķurētais vai neizsķūrētais ceļš. Tas pats veikals. Tuvākais RIMI vai Lidl? Tam visam ir nozīme! Ja šis check-list ir, tad parasti sāk domāt veči — jo smagākais tak jau ir izdarīts! Kur mēs dzīvosim? Dzīvoklis, māja? Būvēsim? Cik maksā zeme? A man offiss Rīgā...!? Moška pārdot? A kur strādāšu pēc tam? Šo varam turpināt bezgalīgi, tomēr fakti paliek fakti — ja visu to pieaugušo sadaļu vēl kaut kā var sarisināt un "salikt", tad tas bez kā tiešām nevar ir bez mūsu nākotnes — jeb mūsu bērniem. Un ja nav skolas, kā minimums — pamatskolas vai nav dārziņa, kur aizvest mazo, lai tu varētu godprātīgi strādāt un maksāt nodokļus — tad šo izvēli būs izdarīt ļoti grūti un viņa atkritīs pati no sevis! Kas pamatā arī notiek! Tā kā būtībā — vienkārši ir nepieciešams piedāvājums, kas atbilst bāzes vajadzībām! Ārpus tā Tev jājūtas labi vidē, kurā Tu grasies dzīvot. Neapšaubāmi! Savukārt, tie, kuri šeit joprojām dzīvo vai ir dzīvojuši vēsturiski, tiem ir tāda iespēja "patīt" lenti atpakaļ, teiksim, gadus divdesmit. Kā Tu domā, ko viņi redz no tā, ko Tu neredzi — viņi redz 2 vai 3 paralēlās klases skolā, ielas, laukumus pilnus ar jauniešiem, vienkāršību (lūdzu nejaukt ar vārdu "prasts"), saticību, savstarpēju cieņu un uzticību. Kartupeļu talkas, malkas grēdas, Jāņus un Ziemassvētkus. Atkārtošos — nav runa par pagātni, bet par nākotni! Un šeit reģioniem noteikti ir savi neaizvietojami plusi un par tiem ir daudz ko teikt! Te noteikti ir potenciāls, kas pilsētā pēc būtības nav iespējams. Te noteikti ir vieta, kur ir vairāk "balto zvirbuļu". Noteikti ir vairāk tādu, kas, redzot netaisnību, nenovērsīs acu skatu. Tādu, kas neaizgriezīsies vai, nedod Dievs, — muks. Tādu, kas nepadosies un izturēs! Un tādu, kas to visu atcerēsies. Jo mēs tak te dzīvojam, un te visi visu zin'. Par visiem! Īsāk — lauku reģionu attīstība nav "plika" statistika — tas ir par Tavu un manu māju. Par to vietu, kur kāds reiz teica "es esmu mājās" — iespējams arī Tu, kurš šobrīd dzīvo pilsētā jau kuro gadu desmitu. Kurzemes piejūras ciematos, Vidzemes mazpilsētās, Zemgales lauksaimniecības centros un Latgales pierobežas kopienās — visur ir cilvēki, kas grib šeit palikt. Vai ir tie, kas vēl tikai plāno un ir jau uzbūruši savā galvā "ainiņu" par viensētu laukos. Tomēr viņiem visiem vajadzīgi iemesli. Darbs, infrastruktūra un nākotnes redzējums. Ne solījumi, bet reālas lietas. Un tās reālās lietas mēs varam paveikt TIKAI kopā — par ko arī ir viss šis un šīs kustības stāsts.

Jautājums:
"Tāls ir zvaigznes ceļš,
uz kurieni tev mani vest?
Pa taciņu mazu gar Gauju,
vai pasaulē loku mest?"

Mūsu kļūst mazāk. Tas nav drauds nākotnē — tas notiek šobrīd. Katru gadu mūs kļūst mazāk, un katrs aizbraukušais cilvēks ir tukša vieta skolā, darbavietā, kopienā. Tie ir sausi fakti. Šeit ir saite uz Oficiālo Statistikas portālu, kur redzams iedzīvotāju skaits un dabiskais pieaugums. Vēl viena saite, kuru ir vērts apskatīt — tajā atspoguļoti emigrācijas dati.

Nevienam nav noslēpums, ka liela daļa latvieši ir emigrējuši uz ES valstīm un citām pasaules malām. Lai arī publiski pieejami ir vairāki pētījumi — mūsuprāt, ikvienam saprātīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs, kāpēc tas tā notiek, un tāpēc papildu pētījumi šajā jautājumā nebūtu īpaši nepieciešami. Var pajautāt jebkuram garāmgājējam: "Kā Tev liekas — kāpēc daudzi izvēlas strādāt un dzīvot ārvalstīs?" Atbilde droši vien būs kaut kas starp "nevaram galus savilt" un "nav variantu". Savukārt pētījumus par "AirBaltic", "RailBaltic" un "kas-tur-vēl-Baltic" veicam, tērējot summas, kas kā minimums ir ar sešām nullēm. Tāds, diemžēl, ir mūsu valsts piedāvājums. Un tautā pazīstamajam sakāmvārdam — "Latvieši balso ar kājām" — noteikti ir pamats.

Mēs nesakām, ka zinām, kā "pareizi" vadīt šo valsti. Tomēr ir vienkāršas lietas — kā piemēram 2 + 2 = 4, nevis 3 vai 5. Ja laika gaitā cilvēks atskārst, ka šādā veidā ne uz priekšu tikt, ne bērnus neizskolot — tad izvēle paliek tikai viena. Par to arī runā un to atspoguļo abas iepriekš minētās saites.

Protams, liela daļa to, kas jau pastāvīgi iekārtojušies uz dzīvi ārvalstīs, diez vai atgriezīsies — varbūt kāda daļa, kad visas hipotēkas nomaksātas un Tu jau esi seniora godā. Taču ir arī daudzi, kas tur šobrīd ir ar plānu — ko iekrāt, nodrošināt vai citādi sakārtot — un kas labprāt atgrieztos Latvijā. Mūsuprāt, tieši šeit Valstij būtu jāveido taustāms atbalsts, lai rastos skaidra iespēja to izdarīt. Tādēļ mēs atbalstām projektus un iniciatīvas, kas dod cilvēkiem iemeslu palikt, atgriezties vai pārcelties uz vietu, kur viņi ir vajadzīgi. Jo ikviens ir svarīgs un veido mūsu Latviju.

Mūsu sapratnē... Izglītība ir pamats. Ne metaforiski — burtiski. Viss, ko sabiedrība spēj radīt, uzturēt vai uzlabot, sākas ar to, ko cilvēks iemācījies bērnībā — ģimenē, un jaunībā — skolā, tehnikumā vai augstskolā. Katrs ārsts, inženieris, skolotājs, uzņēmējs, pilsonis vai sabiedrības loceklis — visi izgājuši caur vietu, kurā kāds stāvēja priekšā un centās nodot zināšanas tālāk. Mācīja.

Skolotājs nav tikai mācību priekšmeta pasniedzējs. Skolotājs veido domāšanu. Rada zinātkāri vai to iznīcina. Māca, kā rīkoties ar neveiksmi, kā strādāt komandā, kā domāt kritiski. Bērns pavada skolā tūkstošiem stundu — un tas, ko viņš tur saņem, nesams līdzi visu mūžu. Mēs kā vecāki ejam uz darbu un uzticamies, ka sistēma nodrošinās to labāko. Jautājums ir — vai tas tā tiešām ir? Un cik reāli tas, ko mēs saņemam skolā, atbilst tam, ar ko saskaramies dzīvē?

Latvijā skolotāja profesija šobrīd atrodas zem ārkārtīga spiediena. Algas, kas neatspoguļo atbildības smagumu. Administratīvais slogs, kas atņem laiku no pašas mācīšanas. Jaunas paaudzes, kuras aug citā informācijas vidē, bet mācību metodes mainās lēnāk nekā pasaule ārpus klases. Un — kas ir varbūt vissvarīgākais — prestižs. Kad sabiedrība pārstāj cienīt skolotāju kā profesiju, labākie cilvēki izvēlas citas jomas. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc iznākums nav tāds, kādu mēs visi vēlamies.

Bet skolotājs nav tikai tas, kurš stāv klases priekšā. Pirmā un svarīgākā skola ir ģimene. Māte un tēvs ir bērna pirmie skolotāji — un bieži vien arī visnozīmīgākie. Tieši tur veidojas pamati: kā mēs runājam, kā mēs klausāmies, kā mēs izturamies pret citiem, kā mēs tiekam galā ar neveiksmēm. Tas viss notiek ilgi pirms pirmās klases zvana — un tas paliek ar cilvēku daudz ilgāk nekā jebkura matemātikas formula.

Un tad rodas jautājums — ko mēs kā sabiedrība darām, lai šos pirmos skolotājus atbalstītu? Bērna kopšanas pabalsts, māmiņu algas, atbalsts ģimenēm — tās ir tēmas, par kurām runā daudz, bet rīkojas — tieši nekā. Sieviete vai vīrietis, kas izvēlas palikt mājās un audzināt bērnus, faktiski veic vienu no sabiedriski nozīmīgākajiem darbiem. Taču sistēma to bieži vien neuztver kā darbu — ne finansiāli, ne sociāli. Nekrājas darba stāžs. Nav karjeras izaugsmes. Nav atzinības. Ir tikai skaidra apziņa, ka Tu esi izdarījis absolūti visu, kas bijis Tavos spēkos — un vairāk.

Šajā sadaļā vārdi neiet kopā ar darbiem. Valsts, kas saka, ka bērni ir nākotne, bet neatbalsta tos, kas šo nākotni veido — nonāk pretrunās pati ar sevi. Pieejams bērnu dārzs. Reāls, nevis simbolisks bērna kopšanas pabalsts. Iespēja atgriezties darba tirgū bez soda. Elastīgs darba laiks jaunajiem vecākiem. Tā nav labvēlība — tas ir ieguldījums. Tieši tāds pats kā ceļu būvniecība vai digitālā infrastruktūra — tikai ar daudz tiešāku ilgtermiņa atdevi.

Tas nav tikai algu jautājums. Tas ir jautājums par to, kādu cilvēku mēs lūdzam stāvēt klases priekšā un kādā resursa stāvoklī viņš atrodas. Vai viņam ir laiks sagatavoties? Vai viņam ir rīki, lai strādātu ar bērniem, kuriem mācīšanās nepadodas tāpat kā pārējiem? Vai viņš jūtas novērtēts — ne tikai vārdos, bet arī praksē? Skolotājs, kurš ir izdedzis, pārslogots un nenovērtēts, fiziski nevar nodot to, ko mēs no viņa gaidām.

Tas nav pārmetums — tas ir fakts, ko var mainīt. Ir valstis, kurās skolotājs ir viens no cienījamākajiem un labāk atalgotajiem speciālistiem. Un tās valstis arī parādās augšā — gan izglītības reitingos, gan labklājības indeksos, gan inovāciju kartēs. Somija. Singapūra. Igaunija — mūsu kaimiņi, kuru izglītības sistēma tiek minēta kā piemērs visā pasaulē. Sakritība? Diez vai.

Jautājums — kā ar šiem pētījumiem?